Kāpēc grupa ir maza, nevis lielāka

Man vairākkārt ir jautāts, kāpēc negribu lielāku grupu. Dažas papildu vietas uz papīra izskatās nevainīgas. Praksē tās maina trīs lietas, un neviena no tām nav tā, ko cilvēki gaida.

Pirmā ir galds. Vairumā kalnu ciematu krogu lielākais galds ir domāts nelielai grupai. Par katru papildu cilvēku virs tā riskē sadalīties divos galdos, un divi galdi nozīmē divas atsevišķas sarunas. Tu apsēdies vienā un visu vakaru nedzirdi, par ko smejas otrā.

Otrā ir taka. Uz šaurām akmens takām grupa dabiski izstiepjas. Nelielā grupā attālums starp pirmo un pēdējo ir tāds, ka es redzu abus. Lielākā grupā tas vairs tā nav, un tad man jāiet nevis kopā ar cilvēkiem, bet jāskrien starp priekšu un aizmuguri.

Trešā ir mans laiks. Jo lielāka grupa, jo vairāk manas dienas aiziet loģistikai: kas kur sēž, kurš ko pasūtīja, cik istabas. Ir robeža, aiz kuras es kļūstu par administratoru, nevis cilvēku, kas tev parāda savu vietu.

Tāpēc grupa ir maza. Tas nav mārketinga triks, un tas nav mākslīgs deficīts. Tas vienkārši ir robeža, pie kuras šis ceļojums vēl ir tas ceļojums, ko es gribu rīkot.