Kāpēc desmit, nevis divpadsmit

Man vairākkārt ir jautāts, kāpēc neņemu divpadsmit. Divas papildu vietas uz papīra izskatās nevainīgi. Praksē tās maina trīs lietas, un neviena no tām nav tā, ko cilvēki gaida.

Pirmā ir galds. Vairumā kalnu ciematu krogu lielākais galds ir desmit vietām. Vienpadsmit cilvēki nozīmē divus galdus, un divi galdi nozīmē divas atsevišķas sarunas. Tu apsēdies vienā un visu vakaru nedzirdi, par ko smejas otrā.

Otrā ir taka. Uz šaurām akmens takām grupa dabiski izstiepjas. Ar desmit cilvēkiem attālums starp pirmo un pēdējo ir tāds, ka es redzu abus. Ar četrpadsmit tas vairs tā nav, un tad man jāiet nevis kopā ar cilvēkiem, bet jāskrien starp priekšu un aizmuguri.

Trešā ir mans laiks. Jo lielāka grupa, jo vairāk manas dienas aiziet loģistikai — kas kur sēž, kurš ko pasūtīja, cik istabas. Desmit ir robeža, aiz kuras es kļūstu par administratoru, nevis cilvēku, kas tev parāda savu vietu.

Tāpēc vietu ir desmit. Tas nav mārketinga triks, un tas nav mākslīgs deficīts. Tas vienkārši ir skaitlis, pie kura šis ceļojums vēl ir tas ceļojums, ko es gribu rīkot.